Latvijas skolas soma (2021./2022. m.g.)

“No stāsta līdz grāmatai”

Programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros 26.05.2022. Rīgas 84. vidusskolas 2.b klases skolēniem bija lieliska iespēja piedalīties rakstnieces I. Valtasas vadītā izzinošā nodarbībā “No stāsta līdz pasakai”.

Skolēni uzzināja kā top grāmata jeb grāmatas ceļš no idejas līdz vākiem, iepazinās ar dažādu profesiju pārstāvjiem, to amatu aprakstiem (ilustrators, maketētājs, korektors utt.)

Skolēni mācījās arī sacerēt un rakstīt vēstījumu – spoku stāstu, pasaku, saprast kopsakarības starp tekstu un tā ilustrācijām, kā arī apzināti savienot un apvienot dažādus objektus un detaļas vienā tēlā. Nodarbībā bija vizualizācijas vingrinājumi, klausīšanās prasmju attīstīšana, fantāzijas attīstīšana.

Tikšanās ar rakstnieci bija gan izzinoša, gan izglītojoša, gan atraktīva. Skolēni ļoti atzinīgi novērtēja kopā pavadīto laiku un atzina, ka uzzinājuši, kā pasakas var uzrakstīt tik interesantas.

2.b klases skolēnu viedoklis pēc nodarbības:

Man patika, ka rakstniece bija jautra.
Man patika šī nodarbība, man vispār patīt viss, kas saistīts ar grāmatām.
Es gribētu pamēģināt uzrakstīt grāmatu.
Es nezināju, ka ir dažādu veidu papīri.
Nekad nebiju domājis, ka lai grāmata būtu, tik daudz jāiegulda laiks.
Forši bija tas, ka tagad saprotu, ka stāstu rakstīšana var būt arī jautra.
Sapratu, ka katrs var uzrakstīt stāstu, tikai jāsaprot par ko to vēlas rakstīt
Es sapratu, ka stāstos vajag pateikt vairāk par tēlu.
Man patika, ka visa klase varēja uzzināt kaut ko jaunu.
Patīk man Skolas somas nodarbības – vienmēr interesantas.
Domāju, ka būs garlaicīgi, bet bija interesanti un jautri.
Uzzināju, cik daudz darba jāvelta, lai varētu grāmatu pēc tam pārdot.

“Ritma un skaņu pasaulē”

11.05.2022. programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros 3.abcd, 4.bc, 8.a klašu skolēni piedalījās muzikāli izglītojošā darbnīcā “Ritma un skaņu pasaulē”.

Tā bija saruna mūzikas valodā, kuras laikā katram bija iespēja ne tikai skatīties un klausīties, bet pieskarties, izmēģināt un izbaudīt visus piedāvātos mūzikas instrumentus. Šī muzikālā saruna caur instrumentu palīdzēja atvērties pat visnoslēgtākajam skolēnam un darboties ar visiem kopā. Tā lika paraudzīties uz mūzikas daudzveidību un burvību no cita skatu punkta, ļāva noticēt un iedvesmot, ka mēs katrs varam piedalīties mūzikas radīšanā. Kopīgi radītā mūzika aizveda pavisam citā pasaulē. Nodarbības bija ļoti interesanta un aizraujošas gan mazākiem skolēniem, gan lielajiem pusaudžiem

Skolēnu atziņas pēc nodarbības:

Man visvairāk patika spēlēt perkusijas, jo bija ļoti interesantas skaņas.
Man patika dažādu instrumentu spēle, kurus pati varēju izmēģināt.
Ļoti patika perkusijas, jo varēja izbungoties.
Bija interesanti klausīties, cik daudz dīvainais skaņas nāk no instrumentiem.
Man ļoti patika tie dažādie instrumenti, jo viņi visi skanēja interesanti.
Man vislabāk patika taisīt skaņas no visādiem instrumentiem.
Man patika viss, jo varēju iepazīt citādu mūziku.
Man patika visi mazie instrumenti, jo varēja tos praktiski izmēģināt.
Man visvairāk patika tie instrumenti, jo katrs skanēja citādi.
Man vislabāk patika iepazīšanās ar instrumentiem un skaņas radīšana, jo bija sajūta, ka esmu pļavā. Man viss ļoti patika, bet visvairāk patika instruments ar bļodu.
Man visvairāk patika brīnumiņš, jo tas skanēja ļoti skaisti.
Man patika, ka varēju izmēģināt dažādus instrumentus un iepazīt jaunas skaņas.
Man ļoti patika pūces skaņas un perkusijas.
Man ļoti patika instruments vardīte un brīnumiņš.

30.05.2022. programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros 1. – 2. klašu izglītojamie noskatījās Latvijas leļļu teātra kluba izrādi “Zivs cepure”.

Rūķu ciemā viss rit savu gaitu un katrs rūķis pilda savus pienākumus līdz brīdim, kad no upes tiek izzvejota dīvaina cepure.

Skolēni izrādi vēroja ar lielu interesi. Pēc izrādes skolēni atzina, ka tā bija muzikāla, pamācoša un reizē smieklīga. Skolēni ļoti novērtēja, ka izrādi varēja vērot klātienē – skolas aktu zālē.

Skolēnu atziņas pēc teātra izrādes:

Izrāde bija pamācoša
Man patika būt kopā
Man patikā izrādē mūzika un viņa bija smieklīga
Man patika skatīties leļļu teātri
Man patika lelles, viņas bija skaistas
Teātris bija par rūķu ciemu, kur notika visādi smieklīgi atgadījumi
Man patika rūķis, kurš makšķeri vilka
Bija jautri, man patika skatīties teātri
Man patika, ka bijām daudz skatītāju
Es arī gribētu rādīt leļļu teātri

Paldies par lielisko iespēju –
skolēni un skolotāji!

“Ojārs Vācietis un laiks”

Programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros 26.05.2022. Rīgas 84. vidusskolas 10. klašu skolēniem bija lieliska iespēja piedalīties muzejpedagoģiskā nodarbībā “Ojārs Vācietis un laiks” .

10.klašu skolēnu atziņas

Esot Ojāra Vācieša muzejā, mēs iejutāmies viņa dzīvē 70.-80. gadu mijā. Tur apskatījām viņa lielo grāmatu kolekciju, kā arī viņa darba vietu, kur viņš ir sarakstījis savu slaveno dzejoli “Priekšā bija māja”. Vācietis to veltīja savam dēlam Žanim. Mēs apskatījām viņa rakstāmmašīnu, kristālus, ko viņš dāvinājis savai sievai Ludmilai. Mums bija iespēja dzirdēt Vācieša paša ierunātus dzejoļus. Mums patika gida brīvā runa, melnbaltā izstāde. Kopumā mums tiešām patika visa ekskursija. Bija interesanti, un mums izdevās paplašināt mūsu redzes loku.

Paldies par lielisko iespēju-
10.ab klases un audzinātāja

“Kultūrizglītojošs ceļojums pasaulē”

19.05. 2022. Rīgas 84. vidusskolas 3.b klases skolēni programmas “Latvijas skolas somas “ ietvaros apmeklēja Tehnoannas pagrabus, piedaloties nodarbība – teātra uzvedumā “Kultūrizglītojošs ceļojums pasaulē”.

3.b klases atziņas par TehnoAnnas pagrabu apmeklējumu

„Man ekskursijā patika Teslas aparāts, jo tas šāva elektrību. Vēl man patika slidkalniņš, jo tur drīkstēja šļūkt. Patika arī lielā bumba, kurā stāstīja par zvaigznēm un tumšais tunelis.” (Jānis)
„Man patika ievēlēšanās, jo es vienmēr esmu gribējis ievēlēties vēlēšanos. Patika arī ziepju burbuļa dedzināšanas eksperiments, jo no tā kļuva silti. Viss bija forši!”
„Man viss patika. Visvairāk patika slidkalniņš un labirints.”
„Man patika labirints, jo tur bija tumšs.” (Daniils)
„Man tur ļoti patika, jo bija ļoti daudz dažādu pārmaiņu! Patika slidkalniņš un labirints. Man patika viss!”
„Man patika, jo bija ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti interesanti!”
„Man patika tumšais labirints un dažādi eksperimenti!” (Matīss)
„Man visvairāk patika tumšais labirints!” (Jēkabs)
„Man muzejā patika labirints, jo tur bija ļoti tumšs un vajadzēja padomāt. Man nepatika eksperiments, kurā lietoja dūmus, jo bija grūtāk elpot.”
„Man patika caurule pa kuru šļūc, jo tā ir ļoti gara. Man nepatika labirints, jo tur bija tumšs.” (Jānis)
„Man ļoti patika slidkalniņš un labirints, jo bija interesanti!”
„Man patika viss, bet visvairāk Tesla!”
„Man patika viss, jo bija interesanti!”
„Man patika viss!” (Elīza)
„Man patika melnais tunelis, jo tur bija tumšs un varēja apmaldīties! Man patika arī eksperimenti, jo tie bija interesanti!”
„Man patika Tesla, jo tā bija skaļa. Un vēl man patika raķete, jo tā bija satriecoša!” (Karls Gabriels)
„Man ļoti patika slidkalniņš, bumba, un tunelis. Bet patika man viss!” (Elīza)
„Man patika, jo bija ļoti forši un varēja iet bumbā un citas lietas!” (Pēteris)
„Man patika braukt pa cauruli un iet pa labirintu. Man nepatika burbulī, kur redzējām zvaigznes, jo Toms visu laiku runāja.” (Lauma)
„Man patika eksperiments ar burbuli, jo tas bija forši!” (Paula)
„Man patika labirints un bumba.”
„Man ļoti patika, ka bija laipni cilvēki un visu paskaidroja. Es varēju iedomāties vēlēšanos un es ceru, ka tā piepildīsies! Man nepatika, ka bija jāatdod telefonus, bet nu noteikumi ir noteikumi!” (Simona)

Paldies par lielisko iespēju –
3.b klases skolēni un audzinātājs.

“Ritma un skaņu pasaulē”

11.05.2022. programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros 3.abcd, 4.bc, 8.a klašu skolēni piedalījās muzikāli izglītojošā darbnīcā “Ritma un skaņu pasaulē”.

Skolēnu atziņas pēc nodarbības:

Man visvairāk patika spēlēt perkusijas, jo bija ļoti interesantas skaņas.
Man patika dažādu instrumentu spēle, kurus pati varēju izmēģināt.
Ļoti patika perkusijas, jo varēja izbungoties.
Bija interesanti klausīties, cik daudz dīvainais skaņas nāk no instrumentiem.
Man ļoti patika tie dažādie instrumenti, jo viņi visi skanēja interesanti.
Man vislabāk patika taisīt skaņas no visādiem instrumentiem.
Man patika viss, jo varēju iepazīt citādu mūziku.
Man patika visi mazie instrumenti, jo varēja tos praktiski izmēģināt.
Man visvairāk patika tie instrumenti, jo katrs skanēja citādi.
Man vislabāk patika iepazīšanās ar instrumentiem un skaņas radīšana, jo bija sajūta, ka esmu pļavā. Man viss ļoti patika, bet visvairāk patika instruments ar bļodu.
Man visvairāk patika brīnumiņš, jo tas skanēja ļoti skaisti.
Man patika, ka varēju izmēģināt dažādus instrumentus un iepazīt jaunas skaņas.
Man ļoti patika pūces skaņas un perkusijas.
Man ļoti patika instruments vardīte un brīnumiņš.

6.05.2022. programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros 4.d un 6.abcd skolēni piedalījās iluzionistu Daces un Enrico Pecolli burvju triku izrādē “Brīnumi notiek”.
Skolēni ar lielu interesi vēroja mākslinieku burvju trikus. Tā bija maģiska izrāde, kurā piedalījās arī paši skolēni.

Daudz laimes, Latvija!

Programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros 3.05.2022. Rīgas 84. vidusskolas skolēniem un skolotājiem bija lieliska iespēja sanākt kopā un izbaudīt svētku koncertu “Daudz laimes, Latvija!”. Tas bija izzinošs, muzikāls koncertstāsts par Tautas atmodu un dziesmoto revolūciju — svarīgām Latvijas valsts vēstures lapaspusēm, kas jāzina ikvienam.
Paldies mūziķiem Rūtai Dūdumai un Jānim Ķirsim par svētku sajūtas radīšanu !

Zinātnes un mākslas krustpunkti

25.04.2022. programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros Rīgas 84. vidusskolas 5. klašu skolēni piedalījās interaktīvā klātienes nodarbībā „Zinātnes un mākslas krustpunkti”.

Interaktīvā nodarbībā skolēni uzzināja, kā mūsdienās zinātne palīdz veidot filmas un teātra izrādes. Par pamatu ņemot Latvijas vēsturisko pilnmetrāžas spēlfilmu “Dvēseļu putenis”, tika rādīts, kas nepieciešams, lai radītu ticamus efektus un pēc iespējas precīzāk attēlotu filmā redzamos notikumus.

Vairums skolēnu filmu “Dvēseļu putenis” bija redzējuši, tāpēc nodarbībā piedalījās ar īpašu interesi! Katras tiešsaistes nodarbība tika pielāgota skolēnu vecumposmam un konkrētā klasē atbilstošām zināšanām.

Paldies par lielisko iespēju piedalīties nodarbībā-
klašu skolēni un audzinātājas.

21.04.2022. programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros Rīgas 84. vidusskolas 4.a klases skolēni apmeklēja koncertprogrammu “Mūzika Tev/ Visādas dziesmiņas”.

Koncertprogrammā klausītājiem tika parādīts dziesmas attīstības ceļš no latviešu tautas dziesmām autentiskā skanējumā līdz tautas dziesmai mūsdienu komponistu aranžijās. Koncertā skanēja arī latviešu komponistu oriģināldziesmas bērniem.

Skanēja arī pasaules mūzikas klasika. Programmu noslēdza melodijas no bērniem labi zināmajām animācijas filmām.

Koncertprogrammā piedalās dziedātāji Annija Putniņa, Katrīna Dimanta, Juris Jope un grupa “Laime pilnīga”, pianists Uģis Krišjānis, koncerta vadītāja Karina Bērziņa. Programmā tika iesaistīti arī paši skolēni ar kopīgu dziedāšanu un kustību rotaļām.

Paldies par lielisko muzikālo piedzīvojumu-
Rīgas 84. vidusskolas 4.a klases skolēni un audzinātāja

Jaunā Rīgas teātra izrāde “Aspazija. Personīgi.”

Programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros laika posmā no 3. – 5.12. 11.a klases skolēniem un viņu ģimenēm bija lieliska iespēja noskatīties Rīgas Jaunā teātra izrādes ierakstu “Aspazija. Personīgi.” Tā uzrunāja un rosināja domāt ne vien par laika posmu, kurā savus darbus radīja divi izcilākie latviešu literatūras dižgari, bet arī par to savstarpējām attiecībām, ietekmi un nozīmi otra dzīvē. Pēc izrādes noskatīšanās skolēni rakstīja recenziju.

Recenzija “Aspazija. Personīgi.”

Jaunā Rīgas teātra izrādē “Aspazija. Personīgi.” ir ļoti labi un trāpīgi attēlotas Aspazijas un Raiņa attiecības, visā to krāšņumā un sāpēs. Lai gan kopumā man patika, daži fragmenti bija ļoti neskaidri un varbūt pat lieki. Taču citādi izrāde šķita ļoti interesanta, un tā veiksmīgi papildināja izpratni par dzejnieces dzīvesstāstu.

Visvairāk man nepatika tas, cik ļoti izrāde ir izstiepta. Tajā ir neizprotami brīži, kad nekas nenotiek. Kā arī diezgan paligs dejas fragments, kuram nebija nekāda paskaidrojuma, līdz ar to, tā nozīme un vajadzība palika neskaidra. Skatoties izrādi arī radās jautājumi par Aspazijas un Raiņa monologiem. Vai tiešām tie bija nepieciešami tik lielā skaitā? Un ko izrādes veidotāji vēlējās pateikt skatītājiem ar fragmentiem, kad Aspazija runāja tumsā, un viņai aiz muguras stāvēja Raiņa jaunības tēls? Taču visvairāk es biju šašutusi par to, cik maz ir attēlota Aspazijas dzīve pirms un pēc kopdzīves ar Raini. Radās sajūta, ka tai it kā nav nozīmes, bet izrāde taču ir par Aspaziju.

Bet pozitīvi bija tas, cik ļoti precīzi un izteikti bija attēlotas Aspazijas jūtas un emocijas. Tas kā viņa mīlēja Raini, un cik ļoti tas viņu sāpināja un iznīcināja. Jau pirms izrādes noskatīšanās es zināju, ka Aspazijas un Raiņa mīlestība ir bijusi īpaša. Nevis kā liela un ārpasaulīga mīla, bet vairāk kā sievietes spēja upurēt sevi. Taču, tā kā esmu aizrautīga romantiķe, man ļoti patika pats izrādes sākums. Tajā Aspazija atminas savu pirmo tikšanos ar Raini. Saruna ar viņa garu likās ļoti aizkustinoša.

Kopumā izrāde, protams, bija aizkustinoša un interesanta, taču man tā bija daudz par garu. Aktieru darbs tajā ir ļoti profesionāls, un Aspazijas dzīves notikumi attēloti patiesi un tieši. Šī izrāde palīdzēja saprast dzejnieces dzīvi vēl nedaudz labāk un plašāk.

Madara

Recenzija lugai “Aspazija. Personīgi.”

Jaunā Rīgas teātrī tapusī Ingas Ābeles luga ”Aspazija. Personīgi” 2015. gadā ir veltījums dzejnieces Aspazijas 150 gadu jubilejai. Noskatoties šo lugu, es vēlreiz ieskatījos un pārliecinājos par talantīgās dzejnieces dramatisko, bet tajā pat laikā bagāto mūžu, gan personīgo, gan literāro, radošo.

Izrādē ļoti patiesi attēlota Aspazijas personīgā dzīve. Liels ir aktieru spēles nopelns. Izcils ir aktrises Baibas Brokas atveidotās galvenās varones Aspazijas sniegums, kuru tā atveido gan jaunībā, gan vecumdienās, savukārt, Raini atveido divi aktieri: jaunībā- Ivars Krasts, vecumdienās- Ģirts Krūmiņš. Aktieru grims, kustības, balss tembrs, runas veids, vizuālais izskats ir ļoti līdzīgs gan Aspazijai, gan Rainim īstajā dzīvē, ar ko izrāde iegūst to personīgo, tā laika auru, elpu. Arī muzikālais izrādes pavadījums ir veiksmīgs, par to gādājis Jānis Šipkēvics (juniors). Interesants ir skatuves noformējums, radot vienkāršības, bet tajā pat laikā plašuma lidojumu. Skatuves iekārtojumā izmantoti pāris priekšmeti- galds, gulta, krēsli, krāsniņa, bet pārējo telpu aizņem foto projekcijas, kurās redzamas ielas, teātra zāle, istabu interjeri, kas bijuši saistīti ar Aspazijas dzīvi. Šīs projekcijas rada izrādei realitātes sajūtu. Senais sastopas ar mūsdienu tehnoloģijām, pamatojot domu, ka viss vienkāršais ir oriģināls.

Izrādes saturs ir bagātināts ar fragmentiem no pašas Aspazijas literārajiem darbiem – dzejoļiem, izrādes “Vaidelote”, kā arī no personīgās korespondences. Lugas galvenā doma, vērtība ir Aspazijas izcilā personība, taču tā vienmēr bija, ir un būs saistīta ar Raini, kas izrādē arī ir redzams. Mūžīgais literāro klasiķu, gara milžu tandēms. Kā viņi lugā saka: ”Ir tāda sajūta, ka esam dzīvojuši Platona laikmetā un tagad atkal satikušies, lai būtu zvaigznes.” Iespējams viņi viens otru papildināja, taču katrs gāja savu ceļu, uz vienu mērķi. Diemžēl Aspazijai šis ceļš ir grūtāks, smagāks nekā Rainim. Lugas varone saka: “Es esmu reizē velns, eņģelis un cilvēks”. Šie vārdi jau runā paši par sevi- par Aspazijas daudzšķautņainās dzīves pavērsieniem, viņas raksturu, būtību. Baibas Brokas atveidotā Aspazija pārdzīvo un nes šīs sievietes dramatismu un reizē vienkāršību, savā runā izmantojot daudz pamazināmo vārdu, piemēram, labiņš, kukainītis, mīlulītis, mazputniņš, kas iegūst sirsnības, mīļuma pieskārienu. No mazuma veidojot lielo, kur Aspazija ir pagātnes cilvēks, bet Rainis- tagadnes un nākotnes cilvēks. Manuprāt, tā arī ir, galvenais ir būt cilvēkam.

Izrāde patiešām ir ļoti laba, dziļa kā aka, kur pasmelt veldzi un spēku dvēselei.

Reinis

Paldies, par lielisko iespēju noskatīties šo izrādi, 11. a klases skolēni.

Koncertlekcija “Ziemassvētki apkārt pasaulei”

20.– 21.decembrī pateicoties programmas “Latvijas skolas soma” Rīgas 84. vidusskolā valdīja svētku noskaņa. 1. – 4. klašu skolēni ar lielu interesi, mirdzošām acīm un skanīgām dziesmām vēroja un līdzdarbojās koncertlekcijā “Ziemassvētki apkārt pasaulei”.
Vairums skolēnu atzina, ka lekcija bija izzinoša, izklaidējoša un pozitīvas emocijas raisoša. Skolēni ar lielu interesi aizpildīja krustvārdu mīklu par redzēto, dalījās ar savām ģimenes tradīcijām.

Paldies par lielisko koncertlekciju!
Rīgas 84. vidusskolas sākumskolas skolēni un audzinātājas!

Teātra izrādes “Svina garša” videoieraksts

Laika posmā no 17.- 21.12. programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros Rīgas 84. vidusskolas 10.ab klašu skolēniem kopā ar ģimenēm bija iespēja noskatīties Latvijas Nacionālā teātra izrādes videoierakstu “Svina garša”.
Izrāde veidota pēc latviešu rakstnieka Māra Bērziņ romāna “Svina garša” motīviem. Tā sniedza priekšstatu ne vien par attiecīgo literāro darbu, bet arī par sarežģītu un grūtu mūsu vēstures posmu.

Teātra izrādes ieraksts “Skolotājs Jāps un viņa klase”

17.12. Rīgas 84. vidusskolas 3.bd klašu skolēniem programmas “Latvijas skolas somas” ietvaros bija lieliska iespēja skatīties Jaunā Rīgas teātra izrādes ierakstu “Skolotājs Jāps un viņa klase”.

“Skolotājs Jāps un klas” ir izrāde bērniem pēc Žaka Frīnsa stāstu motīviem.” Jāps, trešās klases jaunais audzinātājs, ir mazliet savāds, daudzi pat saka – traks. Jocīgais Jāps, kas, skaidrojot daļskaitļus, klasē cep pankūkas, šķībi dzied, plātās ar savu lielisko bēbīti, neveikli spēlē futbolu, ar konfektēm atbalsta mīlestību un kopā ar klasi lec baseinā, izrādās, spēj bērniem palīdzēt saprast pat ļoti nopietnas lietas”. Skolēniem izrāde likās saistoša un jautra!

Paldies per lielisko piedzīvojumu, klases skolēni un audzinātāji!

“Iluzionisma teātris un muzejs MYSTERO”

Programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros 5.ac un 6.a klašu skolēni piedalījās muzejpedagoģiskā nodarbībā “Iluzionisma teātris un muzejs MYSTERO”.

Nodarbības laikā burvju mākslinieki Dace un Enrico Pecoli iepazīstināja ar burvju skatuves mākslas noslēpumiem un šīs jomas attīstības vēsturi Latvijā un pasaulē. Skolēni iepazina oriģinālās iluzionisma skatuves mākslas žanru daudzveidību un izteiksmes līdzekļus. Skolēni uzzināja, kāds bija pirmais populārākais burvju triks pasaulē, redzēja tā demonstrējumu, bija liecinieki cilvēka levitācijas iespējamībai un daļa no “trīsgalvainas Amazones džungļu puķes” ilūzijas.

Ieskatījās iluzionisma vēsturē Latvijā, uzzināja par spilgtākajiem Latvijas iluzionistiem 19. gs. un 20. gs sākumā. Virtuālas ekskursijas laikā skolēniem bija iespēja izstaigāt maģisko Iluzionisma muzeju.

Paldies par aizraujošo piedzīvojumu!

Izzinoša nodarbība “Zinātne un māksla”

Programmas “Skolas soma” ietvaros Rīgas 84. vidusskolas 6.bcd un 7.d klašu skolēni piedalījās interaktīvā tiešsaistes nodarbībā „Zinātnes un mākslas krustpunkti”.
Interaktīvā nodarbībā skolēni uzzināja, kā mūsdienās zinātne palīdz veidot filmas un teātra izrādes. Par pamatu ņemot Latvijas vēsturisko pilnmetrāžas spēlfilmu “Dvēseļu putenis”, tika rādīts, kas nepieciešams, lai radītu ticamus efektus un pēc iespējas precīzāk attēlotu filmā redzamos notikumus.
Vairums skolēnu filmu “Dvēseļu putenis” bija redzējuši, tāpēc nodarbībā piedalījās ar īpašu interesi! Katras tiešsaistes nodarbība tika pielāgota skolēnu vecumposmam un konkrētā klasē atbilstošām zināšanām.

Paldies par interesantajām nodarbībām!

“Glass Point” radoši interaktīvā nodarbībā “Iepazīsti stikla mākslu”

Laika posmā no 8. novembra līdz 12. decembri projekta “Latvijas Skolas soma” ietvaros Rīgas 84. vidusskolas 1.abcd, 2.abcd, 3.ac, 4.abcd klašu skolēniem bija lieliska iespēja piedalīties stikla studijas Glass Point rīkotajā klātienes meistarklasē „Iepazīsti stikla mākslu”.
Lieliski, ka šajā laikā studija piedāvāja iespēju darboties klātienē. Nodarbības sākumā skolēniem bija iespēja noskatīties studijas sagatavotu filmu par stikla mākslu, stikla darbarīkiem. Skolēni uzzināja par vitrāžas veidiem, Latvijas stikla māksliniekiem. Pēc tam skolēni iejutās mākslinieka lomā un paši veidoja savu pašu stikla sirsniņu.

Muzikāli izglītojoša programma – filma “Santehniķi”

Pateicoties programmai “Latvijas skolas soma” Rīgas 84. vidusskolas 5. – 9. klašu skolēniem laika posmā no 29.11. – 3.12., mūzikas stundu ietvaros, bija lieliska iespēja noskatīties muzikāli izglītojošu filmu “Santehniķi”.

Duets “Santehniķi” izveidojuši neparastu instrumentu, kuru sauc trubafons. Instrumenta galvenā sastāvdaļa ir visparastākās santehnikas caurules, bet “kociņu” vietā noder pludmales čības. Skolēni tika iepazīstināti gan ar trubafona sastāvdaļām un skanējumu, gan ar dueta dalībnieku pieredzi mūzikā. Tika atskaņoti daudzveidīgi skaņdarbi no pasaules klasikas līdz mūsdienu hītiem.

Skolēni novērtēja mūziķu radošumu, zināšanas, darbošanos komandā, uzņēmību un centību, ko saskatīja muzicējošos jauniešos un viņu paveiktajā. Pēc filmas noskatīšanās skolēni ar lielu entuziasmu risināja krustvārdu mīklu, pēc tam sekoja diskusija par tēmu “Uzdrīksties – realizē savus sapņus!”.

Paldies par atraktīvo filmu un iedvesmu!
Rīgas 84. vidusskolas skolēni un mūzikas skolotāja.

Dokumentālā filma “Homo Sovieticus”

Programmas “Skolas soma” ietvaros 13. novembrī 12.ab klašu skolēniem bija lieliska iespēja kopā ar ģimenēm noskatīties mākslas filmu “Homo Sovieticus”.

Skolēnu atziņas pēc filmas noskatīšanās:

Pēc filmas noskatīšanās priecēja diskusija, kas raisījās ģimenē. Tas bija lielisks stāstu vakars. Pārrunājot šo filmas scenāriju skolā, vēstures stundā, guvu vēl lielāku izprati par PSRS laika cilvēku.
Es sapratu, ka patiesībā arī mūsdienās cilvēkos var saskatīt “padomju cilvēku”. Un arī saprotu, ka šādi cilvēki ir arī mūsu valdībā. Domāju, ka vēl kādus gadus latviešos būs tas “Padomju cilvēks” .
Filma man sniedza ieskatu tajā, kā citi cilvēki domā par padomju laika varu, kā arī kā tas bija parastam cilvēkam dzīvot šajā laikā.
Nozīmīgākais, ko ieguvu noskatoties šo filmu ir padomju cilvēku vajadzības, darbības.
Secināju, ka “padomju gars”” no mūsu sabiedrības tik ātri neizzudīs. Kā arī ļoti grūti apzināties, ka daudzi savus bērnus audzina pēc tā laika metodēm un stāsta, ka toreiz viss bija labi un ideāli, bet tagad grūti un neciešami.
Vienmēr nozīmīgi ir uzzināt cita cilvēka viedokļus un dzirdēt to, ko latviešu jaunatne domā tagadnē, salīdzinot ar jauniešiem, kuri dzīvoja PSRS laikos.
Uzzināju, ka daudzi cilvēki aizvien ilgojas pēc dzīves PSRS, jo viņi pārāk labi pielāgojās totalitārismam, tāpēc viņiem ir grūti dzīvot atšķirīgā politiskā iekārtā.
Guvu priekštatu par to, kā, piemēram, mans tētis uztver demokrātisko valsti, jo skatījāmies filmu kopā. Arī noteikti ieguvu dziļāku izpratni par “padomju cilvēku” domāšanu.
Mani pārsteidza tas, cik ļoti tā laika vairums cilvēku bija aprobežoti no īstas, patiesas informācijas. Pat tik ļoti, ka dažas lietas, kas tika darītas, var saprast, tikai, ja izproti un redzi šo laika periodu car “parastā padomju cilvēka” acīm.

Paldies, 12. klašu skolēni, vēstures skolotāja.

Mākslas filma “Wild East. Kur vedīs ceļš”

Programmas “Skolas soma” ietvaros 13. novembrī 11.b, 10.ab un 9.cb klašu skolēniem bija lieliska iespēja kopā ar ģimenēm noskatīties mākslas filmu “Wild East. Kur vedīs ceļš”.

Pēc filmas noskatīšanās:

10.un 9. klašu skolēni vēstures un klases stundās uzrakstīja savas pārdomas, pēc tam iesaistījās diskusijā. pēc tam klases stundā diskutēja par šo filmu. 11. klases skolēni dalījās pārdomās, rakstot argumentēto eseju par tēmu “Katram savs ceļš ejams”. Vēlamies dalīties ar dažām no tām.

Katram savs ceļš ejams.

Ikkatra cilvēka dzīvē ir ceļš, kurš ejams visa mūža garumā. Visbiežāk pats cilvēks izvēlas savu ceļu, jo tā ir viņa dzīve. Dažu cilvēku ceļu izvēlas viņu vecāki vai aizbildņi. Ir arī tādi cilvēki, kuri savu ceļu vienmēr maina, pārejot uz citu ceļu krustojumā atrodoties.

Tu pats izvēlies savu ceļu, pat ja tas izdarāms ar grūtībām. Dažkārt, tas ir grūti, jo tev trūkst pieredzes, tāpēc ir jāizmēģina maksimāli daudz ejamo virzienu. Bet dažiem kādā brīdī kļūst saprotams, kādu ceļu viņš grib iet. Kamēr cilvēks mēģina iet dažādos virzienos, vienā mirklī viņš pavisam nejauši var atrast savu ceļu un tā notika ar manu tēvu. No pamatskolas viņu ir interesējusi datorika un 17 gados, pamēģinot nodarboties ar programmēšanu, viņu tas aizrāva īstā ceļa virzienā. Izmēģinot un atklājot ko jaunu, var atrast savu ceļu.

Gadās, ka mūsu ceļu izvēlas vecāki vai aizbildņi. Vecāki piespiež savam bērnam viņu izvēlēto ceļu dažādu iemeslu dēļ – lai bērns iziet tādu ceļu, kuru vecāks nebija spējis iziet, lai bērna dzīvi vienkāršotu vai mēģina bērnam izvēlēties pēc iespējas ienākumiem bagātu ceļu. Tas ir apbēdinoši, jo katram cilvēkam ir jābūt personīgam viedoklim un izvēlei, bet izdarot šo izvēli bērna vietā, bērns var kļūt nepatstāvīgs, jo viņa vietā kāds izdarīs izvēli. Filmā “Wild East. Kur vedīs ceļš” galvenās varones Evas vietā viņas ceļu izvēlējās barons, neuzprasot ko vēlas pati meitene. Diemžēl, tolaik šāda veida situācijas nebija retums. Kad vecāki izvēlas savu bērnu ceļu, tas ne vienmēr ir taisnīgi attiecībā pret bērnu.

Kā jau es pieminēju, tikai izmēģinot jaunas vēl nepazīstamas lietas, var atrast savu ceļu, tomēr ir cilvēki, kuri visas dzīves garumā mēģina kaut ko jaunu un savu ceļu maina, veidojot plašu ceļu karti. Tas ir raksturīgi nepastāvīgiem, daudzpusīgiem cilvēkiem. Tas ir unikāls ceļš, jo parasti cilvēki iet vienu ceļu dzīves laikā. Rakstnieks Vladimirs Nabokovs bija ļoti daudzpusīgs cilvēks, viņš nodarbojās ar šaha spēli, entomoloģiju, pasniedza krievu un pasaules literatūru, tulkoja un rakstīja dažāda veida prozas žanrus. Visās savās nodarbēs viņš bija sekmīgs cilvēks. Tāpēc, mainot savus ceļus, tas var izrādīties ļoti ietekmīgi un attīstoši.

Mūsu ceļi var būt dažādi – pašu vai citu izvēlēti, vienvirziena vai dzaudzvirzienu. Bet ir jāatceras pats galvenais, savam ceļam jābūt mīļam un tuvam.

Katram savs ceļš ejams

Ir svarīgi, ka mēs katrs savā dzīvē atrodam savu aizrautību, jeb tā saucamo “savu ceļu”! Protams, katrs savu ceļu atrod savā laikā – kāds savu ceļu jau ir atradis agrā vecumā, kāds to ir atradis sava mūža vidū, kāds iespējams to vēl meklē. No sākuma mums būtu jāsaprot, kas ir domāts ar vārdu “ceļš” un kāds tas ir manā dzīvē, un filmā “«Wild East. Kur vedīs ceļš»? Daudzi, iespējams, sev jautā: ”Kā, lai es varu sekot savam sapnim, savam “ceļam”, ja mani tuvinieki, paziņas un draug no manis sagaida, ko citu?” Vai mēs baidāmies atrast savu ceļu? Vai dzīvē mēs varam ietekmēt dzīves soļus, kurus veicam?

Gan šīs esejas, gan filmas nosaukumā izceļas viens vārds “CEĻŠ”. Šim vārdam ir daudz sinonīmi, ceļš kā iela, virziens, panākumi, aizrautība utt.. Filmas nosaukumā, ceļš ir domāts ar sevis meklēšanu un tiekšanos pēc tā, kas tev pieder un to, ko vēlies sasniegt. Raugoties uz sevi, pagaidām, teiktu, ka mans dzīves mērķis nav vēl atrasts (es zinu, ko es vēlos sasniegt), bet kā, lai to apvieno ar realitāti? Es nezinu.

Mūsdienās redzu daudzus jauniešus, kuri baidās izvēlēties savu nākotni! Kāpēc viņi baidās? Šajā brīdī iedalās divas dažādas cilvēku grupas. Pirmā grupa ir tā, kura nezin, ko darīt savā nākotnē un cer uz kādu cilvēku vai uz saviem vecākiem, ka viņi pateiks priekšā, par to, kas tu kļūsi (Baidās atbildēt par sevi). Otrā cilvēku grupa ir tā, kura zina, kas vēlas būt un ko vēlas sasniegt, bet problēma ir tā, ka vecāki negrib, lai tāda būtu tava nākotne, kā Tu to esi iedomājies (Baidās pievilt kādu tuvinieku, kļūstot par to ko viņi nevēlas, lai esi).

Dzīvē ejot savu ceļu, mēs izvēlamies daudzus savu ceļu soļus, bet daži no šiem soļiem nav mūsu izvēlēti, tie jau ir ierakstīti mūsu dzīvēs. Piemēram, mēs neizvēlamies to, kādi būs mūsu vecāki, brāļi un māsas, mēs neizvēlamies, kad mēs piedzimstam un aiziesim no šīs dzīves, bet mēs varam izvēlēties, kā mēs nodzīvojam tos dzīves soļus, kuri tiek mums dāvāti. Lai arī kā mēs gribētu vai negribētu, katram dzīvē ir savs ceļš jeb “virziens” uz kuriem ir jāiet. Bieži vien, tas nesakrīt ar mīļoto (ģimenes, tuvinieku)ceļiem, tāpēc bieži vien sanāk teikt: ”Ata!” ātrāk, nekā mums to gribētos, jo viņiem , kā arī man, ir savs ceļš ejams. Lai vai kā gribētos, dzīve nav paredzama, bet tas arī iedod to skaistumu, tāpēc ir jāizbauda katrs brīdis tajā un jātiecas pēc tā, ko tu vēlies!

“Kur vedīs ceļš?”

“Kur vedīs ceļš,” manuprāt, ir ļoti piemērot nosaukums šai filmai. Filmā tiek parādīts tas, kā nepilngadīgā Eva izdomā pamest savu ģimeni un uzsākt pastāvīgu dzīvi, līdz ar to filmas nosaukums ieintriģē skatītājus vaicājot un liekot aizdomāties tiem, pie kā šis Evas lēmums novedīs, kā viss beigsies… Tiek parādīti un pierādīti daudzi, mūsdienās jau visiem zināmi “zelta teicieni”, kā, piemēram, “Katrs pats ir savas laimes kalējs”, kā arī ir parādītas daudzas, aktuālas problēmas, piemēram, ka cilvēks tiek vērtēts pēc viņa mantiskā stāvokļa un vietas sabiedrībā. Derētu arī minēt problēmu, kas saistīta ar vecākiem, ka bieži tie uzspiež bērnam kaut ko, ko pats bērns nemaz pats nevēlas, taču vecāki domā, ka viņiem ir taisnība un nemaz neņem vērā to, ko vēlas pats bērns.

Sākšu ar mums visiem labi zināmu teicienu “Katrs pats ir savas laimes kalējs”, kas šīs filmas laikā ļoti labi tik parādīts. Neskatoties uz to, ko vēlējās meitenes vecāki, meitenei bija svarīgs savs viedoklis un viņa paļāvās pati uz sevi un izdarīja izvēli dzīvot pati, brīvi, lai neviens viņai neko nevarētu vairs uzspiest, un lai šis piepildītos, viņai bija nepieciešams pamest savas mājas un ģimeni, taču tas bija to vērts, jo beidzot viņa varēja dzīvot tā, kā pati vēlējās un būt laimīga. Tieši tāpēc varam teikt to, ka tikai mēs paši vislabāk zinām, kas būs priekš mums labākā izvēle. Citi mums var dot padomus, taču gala izvēle jāizdara mums pašiem!

Bieži cilvēki tiek vērtēti pēc tā, cik daudz naudas viņiem ir, un šajā gadījumā Evas ģimene uzskatīja, ka Vīnes grāfs ir Evai piemērots tikai tāpēc, ka sabiedrībā viņš bija labi pazīstams un bija bagāts. Es domāju, ka meitenes ģimeni nemaz īsti neinteresēja šī grāfa raksturs, galvenais bija tas, ka viņš ir bagāts grāfs, taču ne vienmēr tie, kas ir turīgi, ir tie paši labākie cilvēki. Uzskatu, ka piepildīt sevi ar mīlestību, prieku, emocijām, ko gūstam kopā ar sev tiešām mīlošu cilvēku, ir daudz vērtīgāk un veselīgāk, kā censties sevi iepriecināt ar jebkādu mantisku vērtību. Šīs abas lietas dod prieku, taču prieks ko gūstam no emocijām, atmiņām un mīlestības nav salīdzināms ar to, ko mums dod mantas un lietas. Kāpēc tas tā ir? Šo var izskaidrot tā, ka mantas ar laiku paliek vecas, salūzt vai pazūd, līdz ar to, pazūd arī šis prieks par mantām, taču atmiņas un emocijas mums neviens neatņems, tāpēc prieks par to, mūsos būs vienmēr.

Es domāju, ka nemaz nevajag censties pierādīt to, kā ģimene centās Evai uzspiest šīs precības, jo tas bija acīmredzams, jau filmas pirmajās minūtēs. Tā pavisam noteikti ir ļoti liela problēma, jo ja bērnam ir kaut kas uzspiests viņa dzīves laikā, tad viņam nav iespējas justies laimīgam un brīvam, jo kamēr vecāki būs dzīvi, būs jādzīvo pēc viņu domām, un es domāju ka arī tad, kad vecāku vairs nebūs, šī visa dēļ, kas noticis viņa bērnībā, vecāku ietekmē, šis cilvēks tāpat nejutīsies brīvs, viņš būs pieradis pie tā, ka visu dzīvi viņam kaut kas tiek uzspiests, un viņš nevarēs sadzīvot ar faktu, ka beidzot var būt brīvs un tik un tā gaidīs un baidīsies, ka atkal viņam kāds varētu kaut ko uzspiest. Tieši tāpēc, bērnam jāļauj pieņemt lēmumi pašam, ne vienmēr protams tie var izrādīties pareizi, taču kļūdas arī ir jāpieļauj, jāliek bērnam tās izlabot un sadzīvot ar grūtībām, jo tikai tā var sagatavot cilvēku dzīvei.

No šī varu secināt to, ka “būt laimīgam”, ir viena no galvenajām dzīves sastāvdaļām, ja mēs nebūsim laimīgi un nepiedzīvosim šīs emocijas, kas rada laimi, mēs nekad nevarēsim nodzīvot dzīvi pilnvērtīgi un veselīgi, kā arī, beigu beigās, lai cik daudz dažādu padomu mums netiktu doti, vienmēr, galvenokārt, jāuzticas pašam sev un tam, ko saka mūsu iekšējais “es”, jo tā, ko dzīvojam taču ir mūsu dzīve, nevis kāda cita!

Mākslas filma “Bedre”

Programmas “Skolas soma” ietvaros 13. novembrī 7.ac, 8.d klašu skolēniem bija lieliska iespēja kopā ar ģimenēm noskatīties mākslas filmu “Bedre”.

Filma “Bedre” veidota pēc Janas Egles stāstu krājuma “Gaismā” motīviem un tās centrā ir desmitgadīgais Markuss, kuram jāpielāgojas jaunajai dzīvei laukos pie omes. Pēc incidenta ar kaimiņu meiteni Emīliju ciema iedzīvotāji uz zēnu sāk lūkoties ar neiecietību un aizdomām, līdz nejaušības rezultātā viņš atrod patvērumu pie noslēpumainā vientuļnieka Jūrnieka, kurš dzīvo meža nomalē.

Pēc filmas noskatīšanās klases stundās dalījās pārdomās, diskutēja.

Kultūrizglītības nodarbība “Es un Imants Ziedonis “Dzirnakmeņos””.

Programmas “Skolas soma” ietvaros 12. klašu skolēni 28.septembrī un 7. oktobrī piedalījās “Ziedoņa klases” kultūrizglītības nodarbībā “Es un Imants Ziedoniz “Dzirnakmeņos””. Ilgstoši sadarbojoties – arī mūsu skolā tapuši darbi, domājot par savu portretu locījumos. Paldies par iedvesmu!

Vēlamies ar Jums šajā priekā dalīties.

Mans portrets locījumos

Es, Agate, vien pieci burti uz papīra, māte kādreiz teica, ka varēju būt arī Kristiāna, bet Agate man tomēr piestāv labāk. Šim vārdam ir spēcīgas nozīmes: atvērta pasaulei, loģiski domājoša, raksturā stingra un temperamentīga, viņai nepatīk žēloties, tiecas pēc brīvības, ir emocionāla, taču vienlaicīgi līdzsvarota. Mātei bija taisnība – ja pasaulē ir patiesa Agate, tad tā esmu es, taču esmu vairāk nekā vārds, es esmu cilvēks, manī ir jūtas, emocijas un daba.

Dzīvoju skaļi, nekad nebaidos no kritikas un asiem vārdiem, mēdzu dzīvot arī caur asarām un klusumā, bet vienmēr palieku unikāli es. Es esmu savas apkārtnes produkts, manī ir mātes griba un tēva klusums, brāļa pārgalvība un draugu prātā jukums.

Esmu pateicīga sev, mūzikai un istabas grīdai, jā, grīdai. Domāju, ja nebūtu mūzikas, tad nebūtu 80% manis, nebūtu ģitāras serenādes un klavieru dziesmas dienas vēlajās stundās. Grīda bija glābiņš, veldzējums sārti karstajiem vaigiem un slapjajām acīm, ciets pamats, kas ļāva sajust sevi, palaist garu augstāk un rast savu vietu šajā pasaulē. Visvairāk esmu pateicīga sev, cilvēkam, kas izdzīvoja, dzīvo un dzīvos kopā ar ģitāru un lamināta grīdu.

Es kopju sevi un citus, pasniedzu roku lejā kritušajam, dzirdi sirdī sāpinātajam un vārdu klausītājam. Citi ar mani kopj dabu, elpo meža dvesmu un kārto citu nekārtību. Esmu ar sevi un sevī, ar rakstāmo un bloknotu kabatā, ar saules stariem, mākoņiem un sniega puteņiem. Tepat uz Zemes, Purvciema miegainajās mājās, piekrastes kāpās un putnu augstajā lidojumā.

Cilvēk! Nāc un dzīvo ar mani, dzīvo locījumos, dzīvo vētrā un atrodi sevi!

Agate, 12. klase

Mans portrets locījumos

Nominatīvs. Kas? Es. Esmu relatīvs, atkarīgs no tā, kam prasa: vecākiem esmu dēls, vecvecākiem mazdēls, draugiem draugs, skolotājiem skolēns, citiem – puisis, kurš nepacietīgi pieturā gaida trolejbusu, izmisīgi steidzās uz skolu vai apcerīgi staigā apkārt ar statīvu un videokameru. Garāmgājēju viedoklis par mani ir – ejošs, bet tomēr mēdzu par to domāt pārāk daudz. Kas man tiešām rūp ir, ko par mani domā tuvie cilvēki. Esmu relatīvs, arī tādā ziņā, ka esmu nepilnīgs. Apkārt saulei esmu apgājis tikai nepilnas septiņpadsmit reizes, pats vēl zinu tikai to, kas esmu citiem: Aleksis, Saša, Čiriks.

Ģenitīvs. Kā? No kā esmu cēlies? No vides, kur uzaugu – no mīlošas ģimenes, kur galds vienmēr bijis klāts un nepaēdis nepaliku, labiem draugiem, kas mani atbalsta, no dzīvesvietas, kur vienam staigāt bail nav bijis. Savā ziņā esmu uzvarējis loteriju – miljoniem bērnu zem šīs pat Saules uzaug neapskaužamos apstākļos, kad ģimenē valda strīdi, pusdienas nav garantētas, draugu silto vārdu vietā skolā sagaida uzmākšanās vai mierīga pastaiga pa ielu apdraud paša dzīvību. Tāpēc esmu pateicīgs.

Datīvs. Kam? Pateicīgs vecākiem. Mātei un tēvam. Manuprāt, ar bērniem ir līdzīgi kā ar māla traukiem, beigās tie iznāk tādi, kā podnieks pret tiem izturas. Ja podnieks veidojot traukus, pret savu darbu izturas vienaldzīgi, tas ir manāms, bet, ja katram traukam pievērš uzmanību un rada tos ar mīlestību, iznāk pilnīgi cits trauks. Par laimi, mani vecāki bijuši labi podnieki. Uzaugot vienmēr mācīja par dzīves vērtībām, kuras bieži nesaskatu citos, it īpaši vienaudžos – cieņu pret citiem, ģimenes nozīmīgumu, atbildību. Mani vecāki ļauj izbaudīt bērnību, kā paši nevarēja, ceļojot un atbalstot manas intereses. Vecāki arī lika saprast, ka par brīvu dzīvē nekas nepienākas, un atalgojums nāks tikai pēc labi padarīta darba. Esmu pateicīgs saviem vecākiem par visu, ko man devuši.

Akuzatīvs. Ko? Ko es kopju? Kopju latviešu valodu. Latvija ir maza, bet skaista tauta, un man ir paveicies piedzimt latvietim, bet, ja mēs paši savu zemi nekopsim, tā novājēs un izsīks. Turēt tautu pie dzīvības var, kopjot tās kultūru. Kopt kultūru var dažādi, esmu sācis skatīties daudz latviešu filmu un pamanīju, cik daudz talanta un mīlestības pret kinematogrāfiju slēpjas šajos darbos. Ceru spēt pats kopt šo mākslu tālāk. Kopt var arī dabu. Pats dabu nekopju, bet tai pāri arī nedaru. Zinu, ka drīz ar to būs par maz, un katrs no mums būs savas vides dārzkopis, kopējs.

Instrumentālis. Ar ko? Ar ko kopā es esmu es pats? Ar tiem, kuri mani pilnveidojuši. Ar Arti, kura pozitīvais skatiens uz dzīvi spēj sasmīdināt jebkuru. Ar Miku, viņa iespaidīgo dzīvespriecīgumu, bet vienlaicīgi vienaldzību, kā rezultātā milzīgo pārliecinātību par sevi. Ar Denisu, strādīgāko cilvēku, ko pazīstu, viņa panākumi motivē mani sekot saviem sapņiem. Ar mammu, kuras aizraušanās ar fotografēšanu kopš bērnības iedvesmo mani. Ar Rīgu, pilsētu, kur nekad nevarētu apmaldīties, šeit uzaugu un šeit pat vienmēr jutīšos piederīgs.

Lokatīvs. Kur? Mājās. Manām mājām nav adreses, tās ir tur, kur jūtos labi un varu sazvanīt tuvos.

Vokatīvs. –! Vokatīvam nav jautājuma, tas tikai sauc un gaida atbildi. Man vokatīvs nepatīk, it īpaši cilvēki, kas dzīvo vokatīvā.

Aleksis 11.a klase

Man portrets locījumos.

N. kas? – kas es esmu? Kas es esmu sev un citiem? Vispirms es esmu bijusi bērns, esmu meita saviem vecākiem. Neskaitot gadus, neskaitot, cik daudz laika pagājis pulkstenī, es viņiem mūžīgi būšu bērns. Esmu māsa, es esmu pamatu licēja un ceļrādis mazākajai māsai Madarai, esmu viņas palīdzīgā, vadošā roka. Tomēr…kas es esmu sev? Vai es esmu sev vai kādam citam? Domāju un saprotu, es esmu savs atbalsts, esmu savs ceļrādis un draugs. Ik pa brīdim es parunāju ar draugu, ar sevi, pārliecinos, vai Kristai nav bail, vai nav grūti.

Ģ. Kā? – kā es esmu? Vai es kādam piederu? Nē, es piederu tik diviem – sev un zaļai pļavai. Sev piederu un sev atdodu, un dabai es dodu, ko tā man ir sniegusi. Apsēžos, domāju, vai piederu mammai…domāju ilgi, bet saprotu – es esmu daļa no viņas, bet nepiederu, atdodu to, kas kādreiz man bijis dots, bet atdodu, jo mīlu, ne tāpēc, ka piederu. Un pie tā es apstājos.

D. kam? – kam es esmu pateicīga? Iedomājos man priekšā stāv cilvēku pūlis, katrs ar mani rakstījis nodaļu no manas dzīves…pirmajai, kam teikšu paldies, esmu es. Nedomāju to iedomīgi, nepavisam, jo tomēr, kad neviena cita man blakus nebija, man vienmēr biju es. Tad es pateicos Ēdolei un vecvecākiem. Ome un opis man iemācīja mīlēt un cienīt dabu, sauli, tās siltos starus un Ēdoles laukus, un pamestās meža takas, pa kurām es klaiņoju, veco, apaugušo mammas skolu, kurā vēl dzirdu mammas bērnības smieklus. Patiecos opim, jo pats kādreiz tāds bija. Mammai un tētim – viņi mani audzina, ieliek manī dzīves pamatus. Paldies, jo, lai cik grūti nebija, palika ar mani. Mans krusttēvs, bez viņa es nemīlētu darbu vai literatūru un dzejas, viņš man deva cīņas sparu.

A. ko? – ko es kopju? Es kopju sevi un citus, katrā ir melns punktiņš, ko mēs nīstam. Man tāds arī ir, bet es to kopju, es to atrodu un pieņemu. Es palīdzu citiem ar to melnumiņu nesāpināt citus. Es kopju savu senču kapus. Bez pagātnes nebūtu manas nākotnes, tāpēc es šo pagātni kopju un ceļu godā. Iededzinot svecīti, iestādot puķīti un pastāstot viņiem par manu dzīvi.

I. ar ko? – ar ko es dalos savā dzīvē? Paula, mana labākā draudzene, mans dvēseles palīgs, ar viņu es dalos visā savā dzīvē. Šis cilvēks, ar kuru var neizlikties, ar kuru es vēlos tikties, ir mans akmens plecs, kas man palīdz piecelties, kad nespēšu nostāvēt kājās. Viņa dalās ar mani, es ar viņu.

L. kur? – kur es esmu piederīga? Te pat…tur, kur es speršu soli, tur es būšu, tur, kur ir mani radi, asinis un sviedri. Gan pļavā, gan mežā un arī pilsētas bruģētajās ielās.

V. – katrs izsauciens mani atgriež atpakaļ kādā senākā laikā…kriksi! Kika! Krista! Sīkā! Kristuci!…un tā tas skan, skan, atskanot visā visumā, manās atmiņu krātuvēs.

Krista 11.a

“Portrets locījumos.”

Es gribu pastāstīt par sevi, par saviem ceļiem un ceļa biedriem. Lai gan ceļu nevar tā parādīt, nosaukt, kā arī paredzēt, taču to var locīt, tāpat kā lietvārdu latviešu valodā. Dzīves ceļš ir kā lietvārds, tam ir loki un skaitlis, tas, vai mēs to veicam vieni paši vai ar kādu kopā, bet tam, lai rastu atbildes, ir jāuzdod jautājumi.

Nominatīvs (Kas?) : Es, Roberts, dzimis Kazas gadā un mežāža zvaigznājā. Es esmu darba mīlis, tāpat kā mani vecāki. Ja man būs mērķis, es būšu neatlaidīgs un izturīgs, jo visu, ko es daru, es daru par visiem simts procentiem.

Ģenitīvs (Kā?) : Vadītāju dēls, kas arī man ir devis līderības prasmes. Tētis, kas nāk no skarbās biznesa vides, ir manī ieaudzinājis noteiktu lietu kārtību, skarbumu, kā arī dzīves nežēlību. Mamma, kas, liekas, ir paņēmusi darbu uz mājām, arī vada dzīvi mājās, tāpat kā savus 200 uzņēmuma darbiniekus. No mammas esmu iemācījies perfekcionismu, jo vienmēr saņēmu stingru rājienu, ja skolā biju saņēmis kaut ko, kas būtu zemāks par 7, tāpēc, ka sistēma kļūdas nepieļauj.

Datīvs (Kam?): Es esmu pateicīgs sportam, kas man ir devis disciplīnu, bez kuras nebūtu iedomājams iekļauties mūsdienu ātrajā un noslogotajā dzīves ritmā, vienmēr vēlmi sacensties, kā arī iespēju piedzīvot gan neskaitāmajās nometnēs, gan sacensībās, jo, kas var būt labāks, kā nedēļu gulēt sporta zālē uz matračiem, lai tikai uzspēlētu futbolu starptautiskā turnīrā un būtu tuvāk futbola mekai. Tad man komforts nelikās svarīgs, jo galvenais bija spēlēt. Vecākiem, kas manī ir ieaudzinājuši mīlestību pret darbu, kā arī mežam, kas ļauj man atpūsties, būt klusumā un saprast savu esamību.

Akuzatīvs (Ko?): Ko es daru, ko es kopju? Sportu, kas man ļauj justies veselam, izlādēties vakarā un pamosties no rīta, bet, pats galvenais, satikt cilvēkus. Darbu, jo tas vienkārši ir jādara un jākopj, tur nav citu jautājumu. Kāpēc ir jākopj? Tas neļauj pazust un liek rast sevī spēkus.

Instrumentālis Ar ko?: Cilvēku, ar kuriem esmu kādu ceļu gājis, nav daudz, jo labāk eju un izprotu to pats. Auklīte Rutiņa, cilvēks, kas iemācīja visu. Pirmais “svešais”, kam es uzreiz pieķēros. Nebeidzamas rotaļas bērnu laukumā, suns Džerijs, kartupeļu biezenis, pirmās bailes no kaķiem. ‘’Futbola Skola Metta”, tik daudz cilvēku, tik daudz piedzīvots, tas ir, braucieni, nometnes, atgadījumi. Biju jaunākais komandā, taču mani respektēja, jo tādus mūs audzināja treneri, ar kārtību un cieņu pret citiem. Trenere Regīna Ābeltiņa sazemēja mani, iemācīja savaldīt uztraukumu un izbaudīt sāpes, apķert koku un saņemt spēkus.

Lokatīvs (Kur?) Šeit, Latvijā. Arvien mežos, jo dabā un mežā ir spēks. Carnikavas vasarnīcā, tuvu jūrai, kur var sajust vasaras jūras vēsmas, rudens maģisko spēku, lapu kaudzes, čiekurus, vienā vārdā, dabas stacija.

Vokatīvs. Tas ir bez jautājuma, tas ir skats nākotnē, jo tu nezini, kas būs tālāk. Tu nevari paredzēt, kādus ceļus iesi, kas tu būsi, ko tu piekopsi un ar ko tos ceļus iesi. Vienīgais, ko tu vari pārvaldīt, ir tas, kāds tu esi pats- iekšienē, jo tāda ir lietu kārtība.

Roberts, 11. klase

Mans portrets locījumos

Nominatīvs. Kas? Es. Sintija. Vecākā māsa un meita triju bērnu ģimenē. Dejotāja un futbola entuziaste. Esmu dzimusi 2003. gada 26. janvārī. Kazas zvaigznājā, bet pēc horoskopa ūdensvīrs. Astroloģijai nepievēršu lielu uzmanību, varbūt tikai dienās, kad parādās vēlme izlasīt, ko par mani raksta. Nesen izlasīju, ka, savienojot austrumu un rietumu horoskopus, esmu mistiska kaza un ka nedrīkst uzticēties manām lielajām prāta spējām, lai arī ko tas nozīmētu. Esmu daļa no tās sabiedrības daļas, kas redz dzīvei jēgu, redz ceļu, pa kuru doties, lai sasniegtu savus mērķus. Es nepadodos pie pirmajiem šķēršļiem, jo es zinu, ko gribu un ko spēju. Tikai es pati. Ģenitīvs. Kā? Mātes Sanitas un tēva Rolanda meita. Norkārkļu ģimenes daļa jau astoņpadsmit, drīz jau deviņpadsmit, gadus. Pirms manas piedzimšanas vecāki dzīvoja Latgalē. Esmu cēlusies no latgaliešiem, manī plūst latgaļu asinis.

Datīvs. Kam? Esmu pateicīga ikvienam, kas šo astoņpadsmit gadu laikā ir devis man kaut nelielu grūdienu šajā šķēršļu pilnajā dzīves ceļā. Vislielākie pateicības vārdi ir veltīti vecākiem. Bez viņiem es nebūtu itin nekas. Viņi ir palīdzējuši izveidot pamatus manai personībai, dodot savu skatījumu uz dzīvi un prasmi atšķirt labo no sliktā, pareizo no nepareizā. Krustvecākiem, kuri uzklausīs, palīdzēs un aizstāvēs situācijās, kad kautrēšos tās stāstīt vecākiem. Manai bērnudārza auklītei Anitai, kuras dēļ es vēlējos braukt agrāk no rīta uz bērnudārzu, lai varētu ar viņu parunāties un labprātīgi palīdzēt dažādos darbiņos. Anita vēl tagad uzraksta kādu labu vārdu Facebook vēstulē un apjautājas par to, kā sokas. Atceros, kā viņa pirms pieciem gadiem uzrakstīja un teica, ka mani nevar atpazīt, jo esmu ļoti izmainījusies pa šiem gadiem. Tikai viens niķis, kas nav mainījies kopš bērnudārza, ir tas, kā es saucu āra jaciņu. Man tā ir “pupaika”, lai kā man gribēja iemācīt to saukt pareizi, auklītei nesanāca. Draugiem, kuri iemācījuši ne tikai īstu draudzību, bet arī tādu, kur esmu tikusi izmantota, jo tas viss ir devis man spēku un pieredzi, redzējumu, ko izmantot nākotnē, lai nepieļautu atkal tādas kļūdas. Pirmajām attiecībām, cilvēkam, kurš atvēra manas acis un lika saprast, ka es sevi novērtēju par zemu un ka esmu pelnījusi ko labāku. Vectēva brāļa meitai, kura savā brīvajā laikā man bērnībā mācīja rakstīt, kamēr vecāki pelnīja naudu. Lai arī iemācīja man rakstīt ar kreiso roku, nevis kā vecāki bija vēlējušies, es nesūdzos. Es to redzu tā, ka esmu īpaša, retums. Nav iespējams pateikt visiem paldies, jo viņu ir daudz. Skolotāji, darba devēji, pat svešinieki, deju partneri un futbolisti.

Akuzatīvs. Ko? Saules starus, kas iespīd manā logā. Es neesmu kā mans kaimiņš, kurš aizver aizkarus un katru reizi kāpņu telpā sūdzas par spožo sauli viņa istabas pusē. Es neesmu viņš, kurš iet ārā tad, kad ir apmācies vai līst, lai tikai aizietu uz veikalu vai pastaigātos ar suni ārā. Es apbrīnoju katru saules staru, kas smaida man pretī. Tas dod man enerģiju un labu pašsajūtu. Kā ūdensvīrs es izmantoju katru iespēju izbaudīt ezeru, jūru, upju skaistumu. Man patīk ik pa laikam piektdienas vakaros aizbraukt uz Sauriešu karjeru, sēdēt uz klints malas un lasīt, klausoties putnu čivināšanā un ūdens šalkoņā. Es rūpējos par savām māsām, kad vecāki strādā. Es palīdzu vidējai māsai ar dažādiem skolas darbiem vai taisu ēst, mazajai māsai izgludinu drēbes, ko vilkt nākamajā rītā uz bērnudārzu, un daru dažādus citus ikdienas darbus. Latgalē, kur dzīvo mani vecvecāki, es palīdzu kopt teritoriju – grābju lapas, pļauju zāli, apleju puķes, ravēju. Es saprotu, ka vecvecākiem to izdarīt paliek arvien grūtāk, tāpēc es labprāt palīdzu, jo nespēju noskatīties uz to, kā viņi mokās. Arī savas mācības, zināšanas un mērķus es cenšos kopt. Katru darbu es cenšos izdarīt pēc iespējas labāk, jo tāda es esmu – perfekcioniste. Man ir svarīgi, lai viss būtu perfekti un mani apmierinātu pat tad, ja tas nav tik svarīgi. Es to daru sev.

Instrumentālis. Ar ko? Ar ko kopā es esmu es pati? Ar savu puisi Edvardu. Šķiet, ka nav neviena cilvēka, kas pazītu mani labāk par viņu. Kopā ar Edvardu es varu būt es pati un neizlikties, kā to darīju agrāk, lai sadraudzētos ar savas klases meitenēm pamatskolā. Es saku visu, ko domāju, jūtu un uzvedos brīvi. Ja man kaut kas nepatiks, es to atklāti pateikšu. Es varu smieties no sirds. Man nav jādomā par to, vai mani smiekli izklausās sievišķīgi vai tā, ka, dzirdot tos, ir vēlme meklēt ausu aizbāžņus. Justies dzīvai un novērtētai par to, kas esi. Ar saviem draugiem Niku, Rolandu un Markusu. Arī ar viņiem es esmu es pati, jo es beidzot spēju uzticēties un atvērties viņa klātbūtnē. Es zinu, ka viņi būs blakus arī tad, kad man būs slikti. Mēs sarunājām, ja iesim vakcinēties, tad iesim visi četri kopā – tā ir draudzība. Gan labos, gan sliktos brīžos būt klāt un atbalstīt. Apjautāties, kā ir ar veselību, kā ar mācībām, vai viss kārtībā. Mājās ar ģimeni es arī varu būt es pati, varu staigāt izspūrušiem matiem vai divām dažādām zeķēm, jo tās ir mājas un tuvie cilvēki, kuri sapratīs. Lokatīvs. Kur? Tepat Latvijā, savā dzimtenē. Citur es jūtos apmaldījusies, ne savā ādā. Katrā ceļojumā, kurā esmu bijusi, ir patīkami iepazīt valstis, kultūru un cilvēkus, bet manī vienmēr ir tā daļa, kas skumst pēc mājām. Mājās es jūtos labi un tur, kur man jābūt. Protams, arī uz deju skatuves. Tur es dejoju no visas sirds, nesamāksloti, ar godu, jo man ir iespēja aizstāvēt savu dzimteni ar kādu no novadu tautastērpiem. Fanu tribīnēs, atbalstot savu mīļāko futbola komandu.

Vokatīvs. –? Bez jautājuma – tā esmu mācījusies teikt par vokatīvu. Kā mani sauc citi? Daudzi mani sauc – “Sintij!”, “Sinč!”, “Sinčuk!”, “Māsa!”, “Meitiņ!”. Šīs ir tādas iesaukas, kuras neprasa papildus jautājumus, taču esmu iemantojusi uzrunas, kuras sapratīs tikai daži, piemēram, “Kāmi!”, “Surikāt!”, “Sisī!”, “Saulīt!”. Šīs visas iesaukas ir kļuvušas par neatņemamu daļu no manis, un es domāju, ka arī nākotnē man būs vēl daudzas citas iesaukas.

Sintija, 12. a klase

Izzinoša nodarbība “Māksla un zinātne arhitektūrā”

14. un 15.10. Latvijas Skolas somas ietvaros Rīgas 84. vidusskolas 6.a, 8.abcd un 9.ac klašu skolēniem bija lieliska iespēja piedalīties klātienes izzinošā nodarbībā “Māksla un zinātne arhitektūrā”.

Nodarbības vadītājs parādīja, ka arhitektūras un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai un atjaunošanai ir vajadzīgas pamatīgas zināšanas par materiālu fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām un vides ietekmi uz tiem. Skolēni tika iepazīstināti kādi ir apdares materiāli un krāsas arhitektūrā. No kā ir atkarīga kultūrvēsturisko pieminekļu krāsu noturība vides ietekmē. Skolēni uzzināja – kāpēc Brīvības tēls Brīvības piemineklī ir zaļš? Kāpēc Brīvības pieminekļa zvaigznes un Pēterbaznīcas gailis ir apzeltīti? Ieguva zināšanas elastības un vibrācijas ietekmi uz konstrukcijām. Skolēni ar lielu aizrautību vēroja dažādus eksperimentus un klausījās nodarbības vadītāja stāstījumā.

Paldies,
Rīgas 84. vidusskolas skolēni un skolotāji!

Glass Point” radoši interaktīvā nodarbībā “Iepazīsti stikla mākslu”

1.oktobrī projekta “Latvijas Skolas soma” ietvaros Rīgas 84. vidusskolas 3.d, 4.a, 5.b, 5.d klašu skolēniem bija lieliska iespēja piedalīties stikla studijas Glass Point rīkotajā klātienes meistarklasē „Iepazīsti stikla mākslu”.

Nodarbības sākumā stikla mākslinieces iepazīstināja ar stikla materiāla īpašībā, krāsām, formām un mākslas darbu veidošanas iespējām, kā arī produktiem, kuri top studijā. Pēc tam skolēniem mozaīkas tehnikā bija iespēja izgatavot savu dekoru uz iepriekš sagatavotas sirds formas. Dekorus mākslinieces aizveda uz studiju, lai krāsnī sakausētu. Skolēni un skolotāji ar nepacietību gada ieraudzīt savus darbiņus.

Skolotāji un skolēni patiesi priecīgi, ka, ievērojot visas epidemioloģiskās prasības, nodarbība varēja notikt klātienē. Paldies “Glass point” studijai!